Stāsti laika logos
Artūrs Snips
(0)
Mans vērtējums:
Stāsti laika logos
Rakstnieks, publicists, scenārists Artūrs Snips (1949) kopā Daini Īvānu 1986. gada oktobrī laikrakstā “Literatūra un Māksla” publicēja rakstu „Par Daugavas likteni domājot”, ar kuru tika aizsākta cīņa pret Daugavpils HES celtniecību, tādējādi autoriem kļūstot par Atmodas vēstnešiem. Īsprozas krājumā “Stāsti laika logos” apkopoti darbi, kas sarakstīti atšķirīgos laikposmos, arī pagājuša gadsimta 80. gados. Dažos stāstos autors netieši atgādina par tiem, kuros brīvība un nebrīve vairāk bija cilvēka personības iekšējās kategorijas, savukārt citos nedaudz smeldzīgā ironijā atklāj jauno laiku īpatnības, kuras pastarpināti izpaužas stāstu varoņu attieksmē pret notikumiem, parādībām, līdzcilvēkiem. A. Snips par sava krājuma tapšanu izsakās mazliet diplomātiski, mazliet noslēpumaini: “Senlaikos viss bija citādi. Tūkstošgades cilvēkiem bija tūkstošgades mīti, un tie, kas atnāca, vienmēr bija savējie. No jūras nāca, no debesu vāgūžiem, no laika spraugām un zināšanas, ka reiz saule bija spožāka, zāle zaļāka un rasa saldi garšoja, un perlamutrās pasaules mūžībā pie atvērtā loga radās fantastiski stāsti.” Tematiskā, saturiskā un vēstījumu intonatīvā amplitūda stāstos patiešām ir ļoti plaša. Lasītājs tajā atradīs gan spilgtus, daudz pieredzējušu cilvēku portretējumus, gan šķietami triviālas un paskarbas situācijas, kurās negaidīti iemirdzas novelistiskas brīnuma aprises, gan arī ikviena cilvēka dzīvē neiztrūkstošās mīlestības kolīzijas, lielākoties skumīgas, ar vieglu dramatisma nokrāsu. Reizumis pārsteidz stāstu neparastais filozofiskums un zemteksti, taču viscaur iepriecina sulīgā valoda. Krājumu noslēdz garāka A. Snipa groteskā fantāzija, kurā viņš licis lietā uzasinātu sava talanta komisko šķautni, vēstot par kāda “aizsardzības ministra dēkām”. Taču, kā atzīst pats autors, “visfantastiskākajos stāstos ir tik daudz dzīves patiesības, ka jāaizver logs, lai tā nepazūd laikā”. Savukārt lasītājam ir iespēja ieskatīties pa dažāda lieluma laika logiem ne tikai pagātnē vai svešos pārdzīvojumos, bet arī pašam sevī, jo laiks spēj kā ievainot, tā arī dziedēt ikviena brūces – mīlestībā, apcerē vai smieklos.