Ja pulkstenis nenodos
Māra Svīre
(1)
Mans vērtējums:
Ja pulkstenis nenodos
Gaismas un ēnas robeža vajadzīga pat laimei, tad tā ir spilgtāka. Laimes ēna dažreiz pasaka vairāk nekā laime pati. Arī cilvēka ēnas puses ļauj īsti spriest, kas par putnu viņš ir. Lai gan esam saistīti ar savu ēnu tikpat cieši kā ar ādu, kuru kopjam, ēnu turpretim ne visai ieredzam. Labākajā gadījumā - neievērojam. Gadās, tā nogulstas priekšā, un mēs bezcerīgi lūkojam pārkāpt pāri. Citreiz pašaujas aiz muguras, lai noticam, ka pazudusi. Visvairāk maldu ir bezsaules dienās, kad ēna nerādās un cilvēks jau domā, ka no tās atbrīvojies. Kāpēc gan tāda vēlēšanās? Bez ēnas mēs nespējam pastāvēt, jo tad mūsu nebūtu - tikai spokam nav ēnas. Pat dienai ir sava ēna - nakts. Par to, kādi esam, ko gūstam un ko zaudējam, par dzīvi laikā, kas mums dots, par cilvēka dabu un mums pašiem dabā Māra Svīre šajā grāmatā dalās ar lasītāju domās un apcerēs.