Tu nevari dabūt visu, ko gribi
Vladis Spāre
Tu nevari dabūt visu, ko gribi
Ar romānu “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” mūsdienu latviešu literatūras ainā atkal ienāk augstas raudzes avangarda proza, kas varbūt nepieprasa vērtētāju ar – mazākais – bakalaura grādu humanitārajās zinātnēs, taču jauneklīgi domājošu, emocionālu, ar labu humora izjūtu un pašironiju apveltītu lasītāju gan. Par ko tad īsti ir šis romāns ar tik intriģējošo nosaukumu? Sacīt, ka par visu, būtu nepateikt neko. Par mīlestību, par nāvi, par dzīvi un mums pašiem – tiem, kuri meklē atbildes uz laikam taču neatbildamiem jautājumiem. Romāns kā nebeidzams ceļojums, kurā dodas galvenie tēli – Sofija, Villijs, Pepiņš un Betija. Viņi pietur gan kapos, gan Vecrīgā, zooloģiskajā dārzā un lidostā, un brauciens ir trakulīgs un neparedzams – vai tas būtu taksometrs, katafalks vai vecie Sofijas bērnu ratiņi, kuros pārvadā nevis mazuli, bet pārdošanai paredzētas kapu puķes. Traģikomiskas intonācijas savijas ar smalkiem psiholoģiskiem portretiem, tiešā runa un konkrētība virtuozi pāriet apziņas plūsmā. Centrālais, galvenais kā spēļu vilciņš piepeši aizvirpuļo perifērijā, bet perifērais iznāk uz skatuves prožektoru gaismā. Un vai ir iespējama cita atbilde uz jautājumu “Tu piedalies?” kā tikai “Jā”?