Lidostā nejauši sastopas ķirurgs Bens un žurnāliste Ešlija. Atcelts reiss draud izjaukt svarīgus plānus – Benu gaida pacienti, bet Ešlija steidzas uz savām kāzām. Tāpēc, kad niecīgas lidmašīnas pilots piekrīt vest divus pasažierus uz Denveru, abiem tas šķiet lielisks risinājums. Tad notiek neiedomājamais: lidmašīna nogāžas Klinšu kalnos, bet Bens un Ešlija izglābjas par mata tiesu. Ešlijai ir lauzta kāja, arī Bens avārijā ir stipri cietis. Pats briesmīgākais ir tas, ka mežonīgajā kalnu apvidū nav cilvēku, turklāt neviens uz pasaules neiedomāsies viņus meklēt šeit! Kalnos valda ziema, apkārtne ir nepazīstama, ēdiena nav, avārijas signālierīce ir sasista, un vienīgā iespēja, kā nesajukt prātā aiz bezcerības, ir atmiņas par mīļajiem tur, tālajā civilizētajā pasaulē. Ešlija var tikai gulēt, bet Bens uzņemas rūpes par visu. Viņš mēģina medīt un zvejot, rast pajumti un, pats galvenais, izdomāt, kā abi varētu no šejienes izkļūt dzīvi. Ik vakaru Bens diktofonā ierunā vēstuli sievai, bet Ešlija slepus klausās un apbrīno Bena spēju mīlēt. Vai Vinss tā mīl viņu? Vai viņa mīl Vinsu, vīrieti, ar kuru ir saderināta? Mēnesis, ko Ešlija pavada kopā ar Benu, ik dienu atkarojot Pirmatnībai, ik dienu pārvarot vājumu, sāpes un ciešanas, abus satuvina, un izglābšanās nes ne vien prieku un atvieglojumu, bet arī smeldzi. Un tad viņi vēlreiz uzmeklē viens otru...